Nemilitārās varas izpausmes

Par iemeslu šim rakstam kļuva saruna ar kādu manu apmeklētāju Saeimā. Viņš, students būdams, pēta jautājumu par Krievijas nemilitāro varu. Viņš gan to dēvēja par „mīksto varu” (burtisks tulkojums no angļu valodas soft power. Acīmredzot ir svarīgi padomāt par precīzu un vienotu terminoloģiju latviešu valodā). Pēc šīs sarunas konstatēju, ka ar Krievijas nemilitārās varas izpausmēm man pēdējās nedēļās ir nācies sastapties vairākkārtīgi. Minēšu trīs gadījumus – diskusijā par NATO pretraķešu aizsardzības sistēmu, lasot un domājot par „Rail Baltic” projektu un tiekoties ar cienījamu profesoru no Izraēlas.

Nesen tikos ar pētniecības institūta „Carnegie Endowment” darbiniekiem Rīgā, kā arī lasīju priekšlasījumu „Wilton Park” konferencē Anglijā par NATO pretraķešu aizsardzības sistēmu, ko veido sadarbībā ar Krieviju. Izejas punkts šai sadarbībai ir pieņemtie lēmumi NATO samitā Lisabonā pērn novembrī. ASV- Krievijas „restartēšanas” politikas ietvaros NATO sadarbība ar Krieviju piedzīvoja pagriezienu punktu arīdzan ar prezidenta Medvedeva klātbūtni Lisabonas samitā.

Nemilitāra vara savā ziņa saistās ar ietekmes palielināšanu. Krievijas mērķis ir maksimāli ietekmēt lēmuma pieņemšanas procesus Eiropas Savienībā un NATO. Attiecībā uz sadarbību pretraķešu aizsardzībā Krievija labprāt uzņemtos atbildību par kaimiņvalstīm Austrumeiropā. Pat ja šīs valstis ir NATO dalībvalstis. Tas savukārt, kā norāda pazīstams krievu analītiķis un Maskavas Kārnegi centra direktora vietnieks Dmitrijs Treņins, nozīmētu, ka „pretraķešu aizsardzība faktiski varētu līdzināties ar Krievijas pievienošanos NATO 21. gadsimtā”. Citiem vārdiem sakot, Krievija nokļūtu Rietumu valstu nozīmīgākajā militārajā aliansē pa sētas durvīm.

Otrs piemērs ir „Rail Baltic” projekts. Latvijas uzmanības novēršana no šī svarīgā projekta kaitē mūsu reputācijai un negatīvi ietekmē Latvijas vietu Eiropas Savienībā. Pēkšņā interese, kas kopš prezidenta vizītes decembrī Maskavā parādījusies par ātrgaitas vilcienu Rīga – Maskava, dara uzmanīgus mūsu partnerus Briselē. Man vaicā – uz kurieni īsti Latvija vēlas doties, uz Maskavu vai Berlīni? Te ir skaidri jārunā par prioritātēm. Vispirms pildīsim mūsu dotos solījumus Igaunijai, Lietuvai un Eiropas Komisijai un nepalaidīsim garām iespēju saņemt 22 miljonu eiro ES naudas. Valdībai jāpieņem steidzams lēmums piešķirt naudu dzelzceļa līnijas rekonstrukcijai Latvijā posmā starp Igauniju un Lietuvu, lai „Rail Baltic” projektu ieviestu un Baltijas valstis savienotu ar Eiropas Savienību. Tikai un vienīgi pēc tam varam sākt domāt, kur ņemtu naudu, lai būvētu sliedes uz Maskavu, kas, pēc ES transporta komisāra aprēķiniem, izmaksā 20- 30 miljonus eiro par vienu kilometru. Satiksmes ministrijai ir skaidri jāpasaka, ka „Rail Baltic” ir mūsu prioritāte. Pretējā gadījumā Krievijas ietekmes iespējas pieaug, jo ES projekts tiek norakts, bet virzība uz Maskavu veicināta. 

Nesen Rīgā viesojās  Tuvo Austrumu valstu speciālists no Izraēlas, profesors Barijs Rubins (Barry Rubin), kurš izteica savu viedokli par pēdējā laika notikumiem Eiropas Savienības dienvidu kaimiņu reģionā. Dabiski, ka Izraēlu uztrauc radikālo islāmistu un musulmaņu brālības neskaidrā loma notikumu attīstībā Ēģiptē, Tunisijā un citur. Taču vienlaikus Rubins norādīja uz to, ka arī Krievija drīzāk atbalsta radikāļus, nevis demokrātiskos spēkus, it īpaši Irānā un Sīrijā. Viņš to dēvē par premjera Putina divgalvaino ekspansionisma politiku, kurā Krievija ar vienu galvu ir Eiropā, bet otru – pie radikāļiem Tuvajos Austrumos. Pēc viņa domām, pašlaik Krievija savu ietekmi mēģina atjaunot, kamēr ASV pietiekami neiesaistās šajos reģionos.

Nav šaubu, ka Krievija cenšas atjaunot savu ietekmi starptautiskajā telpā. Krievija to darīja pirms trim  gadiem ar militārajiem līdzekļiem, uzbrūkot Gruzijai. Taču arī diplomātiskās un ekonomiskās sviras, neapšaubāmi, tiek izmantotas.

Droši vien Krievija sapratusi, ka tai ir īpaši izdevīgi izmantot šī brīža „iespēju logu” pirms prezidenta vēlēšanām Krievijā un Amerikā 2012. gadā. Te vēlos piebilst, ka arī es atbalstu praktisku pozitīvu sadarbību ar Krieviju,- tranzīts caur Rīgu un Krieviju uz NATO operāciju Afganistānā tam ir labs piemērs – ja spēles noteikumi ir atklāti un caurspīdīgi.

Latvija kā NATO dalībvalsts un daļa no kolektīvās aizsardzības sistēmas ir aizsargāta no militārajiem draudiem, tomēr ir svarīgi apzināties, ka nemilitārās varas izpausmes ir sastopamas mūsu acu priekšā.